Sāpju medicīna jeb algoloģija ir mācība par sāpēm un iespējām tās mazināt. Relatīvi jauna medicīnas nozare, lai gan sāpes ir viens no biežākajiem cilvēka fizisko ciešanu veidiem. Sāpju, īpaši hronisko sāpju, izplatības pieaugums mūsdienās saistīts ar vairākiem faktoriem. Tā kā ir ievērojami pagarinājies vidējais dzīves ilgums ir palielinājies ar hroniskām, sāpes izraisošām slimībām slimojošo skaits, kā arī ievērojami paplašinājies invazīvo manipulāciju un operāciju skaits, kas ir sāpīgas un var būt potenciāli hronisko sāpju cēloņi. Tāpat ievērojams traumu skaits un potenciāli sāpju avoti ir satiksmes negadījumi. Pieaugusi arī izpratne un zināšanas par sāpēm. Galvenokārt sāpju cietēju pieaugumu saista ar straujām sociāli ekonomikskajām pārmaiņām pasaulē un spriedzes palielināšanos, kā arī dzīves kvalitātes prasību paaugstināšanos sabiedrībā.

Pētījumos par hroniskām sāpēm kostatēts, ka Eiropā vidēji 19% pieaugušo sirgst ar hroniskām sāpēm vidēji septiņus gadus, sāpju intensitāte ir 5 un vairāk pēc numeriskās sāpju skalas (0-10 ballu sistēmā). Hroniskas sāpes rada sociālās, psiholoģiskas un ekonomiskas sekas. Lokāls bojājums rada nocicepciju (sāpju sajušanu, uztveri) un šo nociceptīvo signālu nonākšana smadzenēs rada subjektīvo sajūtu – sāpes, kas ir slimības vai traumas simptoms. Tas ietekmē jebkura cilvēka pašsajūtu, rada negatīvās emocijas un ciešanas ar plašu psiholoģisko pārmaiņu gammu, kas ir šī fenomena psiholoģiskais aspekts. Cietējs reaģē uz situāciju ar noteiktu rīcību, uzvedību atbilstoši individuālai sāpju uztverei un personībai, kas ietekmē apkārtējos, piederīgos, darba devējus, sabiedrību kopumā, jo medicīniskā palīdzība, darbaspēju zudums patērē ievērojamus finansu resursus, kas ir sāpju sociālais aspekts.

Visbiežākie hronisko sāpju veidi ir muguras sāpes, galvassāpes, locītavu sāpes, sprandas sāpes, tāpat bieži sastopami funkcionāli abdomināli sāpju sindromi, urīnpūšļa sāpju sindroms, hronisks iegurņa sāpju sindroms.

Sāpju medicīnas galvenais uzdevums ir hronisku sāpju sindromu aprūpe, īstenojot biopsihosociālu pieeju un multimodālu ārstēšanu.

Sāpju pacientu aprūpe ir multidisciplinārs komandas darbs, kur komandā kopā ar algologu strādā rehabilitācijas speciālisti – fizioterapeiti, fizikālās terapijas ārsts, ergoterapeits un tiek nodrošināta arī psihoterapijas pieejamība.

Akūtās sāpes perioperatīvajā periodā ārstē anesteziologs, izmantojot virkni reģionālo, perineirālo un perimedullāro tehniku. Hronisko sāpju gadījumā šīs metodes izmanto invazīvie algologi, kuri pārsvarā ir anesteziologi un to pielietotās metodes ir neatņemama sāpju terapijas daļa. Invazīvajā algoloģijā manipulācijas tiek veiktas atēldiagnostikas metožu (rentgens, ultrasonogrāfija) kontrolē. Manipulācijas ir diagnostiskas un ārstnieciskas.  Sāpju ārstēšanā tiek pielietotas arī pulsa radiofrekvences un nepārtrauktās radiofrekvences procedūras.  

Visbiežākās invazīvās procedūras ir:

·       epidurāla steroīdu ievade hronisku muguras un/vai ekstremitāšu sāpju, kas vāji reaģē uz konservatīvu terapiju diska trūces, protrūzijas ar/bez radikulīta, spinālā kanāla stenoze, sāpju sindroms pēc mugurkaula operācijām, epidurāla fibroze, deģeneratīvas disku slimības gadījumos;

·       fasešu locītavu blokāde muguras sāpju bez radikulāriem simptomiem gadījumos;

·       sakroileālās locītavas sāpju invazīvā terapija osteoartrīta, reimatoīdā artrīta gadījumos un pēc traumām.

Dzīvot bez sāpēm ir vienas no cilvēka dzīves pamattiesībām, un mūsu pienākums ir palīdzēt to nodrošināt.  Algogloga uzdevums ir izmantot specifisku – konservatīvu vai invazīvu terapiju -  īstajam pacientam īstajā brīdī.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .