Sāpju medicīna jeb algoloģija ir mācība par sāpēm un iespējām tās mazināt.
Relatīvi jauna medicīnas nozare, lai gan sāpes ir viens no biežākajiem cilvēka
fizisko ciešanu veidiem. Sāpju, īpaši hronisko sāpju, izplatības pieaugums
mūsdienās saistīts ar vairākiem faktoriem. Tā kā ir ievērojami pagarinājies
vidējais dzīves ilgums ir palielinājies ar hroniskām, sāpes izraisošām slimībām
slimojošo skaits, kā arī ievērojami paplašinājies invazīvo manipulāciju un
operāciju skaits, kas ir sāpīgas un var būt potenciāli hronisko sāpju cēloņi.
Tāpat ievērojams traumu skaits un potenciāli sāpju avoti ir satiksmes
negadījumi. Pieaugusi arī izpratne un zināšanas par sāpēm. Galvenokārt sāpju
cietēju pieaugumu saista ar straujām sociāli ekonomikskajām pārmaiņām pasaulē un
spriedzes palielināšanos, kā arī dzīves kvalitātes prasību paaugstināšanos
sabiedrībā.
Pētījumos par hroniskām sāpēm kostatēts, ka Eiropā vidēji 19% pieaugušo
sirgst ar hroniskām sāpēm vidēji septiņus gadus, sāpju intensitāte ir 5 un
vairāk pēc numeriskās sāpju skalas (0-10 ballu sistēmā). Hroniskas sāpes rada
sociālās, psiholoģiskas un ekonomiskas sekas. Lokāls bojājums rada nocicepciju
(sāpju sajušanu, uztveri) un šo nociceptīvo signālu nonākšana smadzenēs rada
subjektīvo sajūtu – sāpes, kas ir slimības vai traumas simptoms. Tas ietekmē
jebkura cilvēka pašsajūtu, rada negatīvās emocijas un ciešanas ar plašu
psiholoģisko pārmaiņu gammu, kas ir šī fenomena psiholoģiskais aspekts. Cietējs
reaģē uz situāciju ar noteiktu rīcību, uzvedību atbilstoši individuālai sāpju
uztverei un personībai, kas ietekmē apkārtējos, piederīgos, darba devējus,
sabiedrību kopumā, jo medicīniskā palīdzība, darbaspēju zudums patērē ievērojamus
finansu resursus, kas ir sāpju sociālais aspekts.
Visbiežākie hronisko sāpju veidi ir muguras sāpes, galvassāpes, locītavu
sāpes, sprandas sāpes, tāpat bieži sastopami funkcionāli abdomināli sāpju
sindromi, urīnpūšļa sāpju sindroms, hronisks iegurņa sāpju sindroms.
Sāpju medicīnas galvenais uzdevums ir hronisku sāpju sindromu aprūpe,
īstenojot biopsihosociālu pieeju un multimodālu ārstēšanu.
Sāpju pacientu aprūpe ir multidisciplinārs komandas darbs, kur komandā kopā
ar algologu strādā rehabilitācijas speciālisti – fizioterapeiti, fizikālās
terapijas ārsts, ergoterapeits un tiek nodrošināta arī psihoterapijas
pieejamība.
Akūtās sāpes perioperatīvajā periodā ārstē anesteziologs, izmantojot virkni
reģionālo, perineirālo un perimedullāro tehniku. Hronisko sāpju gadījumā šīs
metodes izmanto invazīvie algologi, kuri pārsvarā ir anesteziologi un to
pielietotās metodes ir neatņemama sāpju terapijas daļa. Invazīvajā algoloģijā manipulācijas
tiek veiktas atēldiagnostikas metožu (rentgens, ultrasonogrāfija) kontrolē. Manipulācijas
ir diagnostiskas un ārstnieciskas. Sāpju
ārstēšanā tiek pielietotas arī pulsa radiofrekvences un nepārtrauktās radiofrekvences
procedūras.
Visbiežākās invazīvās procedūras ir:
· epidurāla steroīdu ievade hronisku muguras
un/vai ekstremitāšu sāpju, kas vāji reaģē uz konservatīvu terapiju diska
trūces, protrūzijas ar/bez radikulīta, spinālā kanāla stenoze, sāpju sindroms
pēc mugurkaula operācijām, epidurāla fibroze, deģeneratīvas disku slimības
gadījumos;
· fasešu locītavu blokāde muguras sāpju bez
radikulāriem simptomiem gadījumos;
· sakroileālās locītavas sāpju invazīvā
terapija osteoartrīta, reimatoīdā artrīta gadījumos un pēc traumām.
Dzīvot bez sāpēm ir vienas no cilvēka dzīves pamattiesībām, un mūsu
pienākums ir palīdzēt to nodrošināt. Algogloga uzdevums ir izmantot specifisku –
konservatīvu vai invazīvu terapiju -
īstajam pacientam īstajā brīdī.