Kas ir tradicionālā Ķīnas medicīna?

Ķīnas tradicionālās medicīnas (ĶTM) ārstēšanas metode, kurā, iedarbojoties ar adatām uz ādā, gļotādā un audos esošajiem receptoriem tiek izraisīta reflektriska CNS atbildes reakcija, aktivēta endorfīnu (sāpju remdētāju) sekrēcija hipofīzē un vidussmadzenēs, tādejādi atvieglojot slimību simptomus. Akupunktūras mehānismu pamatā ir organisma daudzveidīgas neirālās, neirohumorālās, imūnās reflektoriskās atbildes reakcijas uz adatas kairinājumu, kas nerada nevēlamas blakusreakcijas, tāpēc akupunktūru var izmantot gan kā pamatterapijas, gan komplementāru metodi dažādus slimību, īpaši sāpju, ārstēšanā.

Ķīnieši akupunktūru gadu simtiem izmantojuši slimību profilaksē un ārstēšanā. ĶTM akupunktūras definīcija skan: “Adatu terapija ir ĶTM metode, kurā, ar adatām iedarbojoties uz ķermeņa punktiem, tiek regulētas orgānu, meridiānu un to atzaru, enerģijas un asins funkcijas slimību profilaksei un ārstēšanai”. Pirmo reizi akupunktūra minēta ķīniešu klasiskās medicīnas traktātā “Huan di nei dzjin”, kas sarakstīts 2.vai 3.gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par ķīniešu medicīnas pamatdoktrīnu līdz pat mūsdienām. Termins “akupunktūra”cēlies no latīņu valodas: acus – adata un puncture – durt. Vēsturiski akupunktūru bieži apvieno ar zāļu (visbiežāk parastā vībotne Artemisia vulgaris) dedzināšanu virs pacienta ādas akupunktūras punktu sildīšanas nolūkā, ko sauc par moksa terapiju (džen dzjiu).

Eiropā akupunktūru praktizē salīdzinoši nesen, to no Ķīnas 17.gadsimtā atveda kristiešu misionāri. Īsts akupunktūras uzplaukums Rietumu pasaulē sākās 20.gadsimta otrajā pusē, kad 1972.gadā ASV prezidents R.Niksons vizītes laikā Ķīnā apmeklēja slimnīcu, kur novēroja vairogdziedzera operāciju akupunktūras analgēzijā. Atgriežoties ASV, medijos publicētie stāsti radīja cilvēku interesi par akupunktūru, kas veicināja zinātniskās izpētes sākšanu un pakāpenisku akupunktūras ieviešanu klīniskajā praksē.

Neirofizioloģijas, bioķīmijas un biofizikas zinātņu straujā attīstība un to sasniegumi ļāvuši tuvoties akupunktūras iedarbības mehānismu zinātniskai izpratnei.

ĶTM filozofijas pamatā ir līdzsvara un harmonijas princips ne tikai cilvēka ķermenī, bet arī cilvēka un dabas vienotībā. Slimības un to simptomi ĶTM ir iekšējā līdzsvara zuduma ārējās manifestācijas. ĶTM liela nozīme piešķirta profilaksei – savlaicīgai līdzsvara zuduma cēloņu atklāšanai un novēršanai veselības saglabāšanā.

Saskaņā ar ĶTM teoriju slimību izraisītājus var iedalīt trīs grupās:

·       laikapstākļi (aukstums, mitrums, vējš, karstums, vasaras tveice, sausums) – ārējie slimību izraisītāji;

·       emocijas (dusmas, prieks, bailes raizes, skumjas) – iekšējie slimību izraisītāji;

·       pārējie slimību izraisītāji – pārslodze, nepietiekama fiziskā aktivitāte, nepareizs uztura režīms, traumas u.c.

Diagnostika ĶTM ir holistiska un ietver pacienta apskati, izturēšanās novērošanu, mēles formas, pārklājuma, krāsas un mitruma, kā arī balss toņa novērtēšanu un pulsa palpāciju, kas sniedz lielu daļu informācijas par orgāniem un meridiānu stāvokli organismā.

Akupunktūras klīniskās indikācijas ir daudzveidīgas, to izmanto internajā medicīnā, neiroloģisku problēmu, garastāvokļa traucējumu, atkarību, uroloģisku, ginekoloģisku problēmu.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .